E200 sorbīnskābe: konservants, kas atklāts pīlādžu ogās

Sorbīnskābe savu nosaukumu ieguvusi no pīlādža latīniskā nosaukuma Sorbus aucuparia. 1859. gadā vācu ķīmiķis to pirmo reizi izdalīja no pīlādžu ogu eļļas, bet tās spēju kavēt pelējuma augšanu atklāja tikai 20. gadsimta 30. gados. Mūsdienās sorbīnskābe (E200) un tās sāļi ir vieni no visplašāk lietotajiem konservantiem pasaulē.

Sorbīnskābe ir balts kristālisks pulveris ar vāju smaržu un nedaudz skābu garšu. Ūdenī tā šķīst vāji, tāpēc biežāk lieto labāk šķīstošo kālija sorbātu (E202).

Kā ražo sorbīnskābi (E200)?

No pīlādžiem to vairs neiegūst. Rūpnieciski sorbīnskābi ražo ķīmiskā sintēzē, kondensējot ketēnu ar krotonaldehīdu un iegūto poliesteri sadalot ar skābi. Produktu attīra un kristalizē. Gala produkts ķīmiski neatšķiras no dabā sastopamās sorbīnskābes.

Kur E200 izmanto un kāpēc?

Sorbīnskābe kavē pelējuma sēņu un raugu augšanu, bet baktērijas ietekmē vājāk. Tā vislabāk darbojas skābā vidē, tāpēc to lieto:

• sieros un siera izstrādājumos, arī siera virsmas apstrādei;
• maizē, kūkās un citos konditorejas izstrādājumos;
• mērcēs, salātu mērcēs, majonēzē un marinādēs;
• vīnā, sidrā un bezalkoholiskajos dzērienos;
• žāvētos augļos, ievārījumos un margarīnā.

E200 ietekme uz veselību: labums un risks

Organismā sorbīnskābe tiek pārstrādāta tāpat kā taukskābes un sadalās oglekļa dioksīdā un ūdenī. EFSA 2015. gadā noteica pagaidu ADI 3 mg/kg, bet 2019. gadā, izvērtējot jaunu reproduktīvās toksicitātes pētījumu, noteica grupas ADI 11 mg/kg ķermeņa masas dienā sorbīnskābei un kālija sorbātam. Uzņemtais daudzums šo robežu nepārsniedz nevienā iedzīvotāju grupā.

Retos gadījumos sorbīnskābe izraisa kontaktdermatītu vai ādas kairinājumu, biežāk pēc saskares ar kosmētiku. Pārtikā tā ir viens no drošākajiem konservantiem.