E363 dzintarskābe: skābe, kas pirmoreiz iegūta no dzintara

1546. gadā vācu zinātnieks Georgs Agrikola, karsējot dzintaru, ieguva kristālus, ko vēlāk nosauca par dzintarskābi. Baltijas dzintarā tās ir vairāki procenti, tāpēc latviešu nosaukums šai vielai ir ļoti precīzs. Pārtikā dzintarskābe apzīmēta ar E363, un tai ir neparasta garša: skāba, sāļa un nedaudz rūgta vienlaikus.

Dzintarskābe ir bezkrāsaini vai balti prizmatiski kristāli bez smaržas, kas mēreni šķīst ūdenī.

Kā ražo dzintarskābi (E363)?

No dzintara to vairs neiegūst. Rūpnieciski dzintarskābi ražo, hidrogenējot maleīnskābes anhidrīdu, vai fermentējot cukurus ar baktērijām. Pēdējos gados bioloģiskā ražošana kļūst arvien izplatītāka, jo dzintarskābe ir arī bioplastmasu izejviela.

Kur E363 izmanto un kāpēc?

ES dzintarskābi drīkst lietot ierobežotā produktu lokā: zupās un buljonos, desertos un pulverveida dzērienos. Tā regulē skābumu un pastiprina sāļo un pikanto garšu. Dabīgi tās ir daudz gliemenēs, sakē un vīnā, kur tā veidojas rūgšanas laikā un ietekmē garšu.

E363 ietekme uz veselību: labums un risks

Dzintarskābe jeb sukcināts ir parasta organisma vielmaiņas sastāvdaļa: tā veidojas katrā šūnā citronskābes ciklā. JECFA tai skaitlisku ADI nav noteikusi. EFSA patlaban atkārtoti izvērtē E363 un 2024. gadā aicināja ražotājus iesniegt datus.

Uztura bagātinātājus ar dzintarskābi reklamē kā līdzekli enerģijai un pret paģirām, bet pārliecinošu pētījumu par šādu iedarbību nav. Arī dzintara krelles zīdaiņiem zobu nākšanas laikā nedarbojas un rada nosmakšanas risku.